Senās uguns nakts tradīcija ir jauna

Mūslaikos Baltijas jūras krastā ugunskuri augusta beigās tiek aizdegti, lai parādītu piejūras tautas vienotību un atgādinātu par mūsu vēsturi un kultūras mantojumu. Tiek dota zīme par to, ka mēs rūpējamies par jūru un dabu, un gadu tūkstošiem pastāvējusī saikne ar jūru nav zudusi. Ugunis tiek aizdegtas arī par tiem, kas uz mūžiem palikuši jūras klēpī.

Vecākie rakstiskie dati par ziņu nodošanu ar uguns palīdzību Baltijas jūras reģionā tiek datēti ar vikingu laiku. Tad piekrastē, kuģu ceļu tuvumā darbojās vienota, no atklātas jūras līdz iekšzemei spēkā esoša uzraudzības sistēma. Katram piekrastes ciematam bija jāsniedz savs noteikts ieguldījums ugunskura aizdegšanā un uzturēšanā. Par ziņas nenodošanu draudēja diezgan smags sods.

Kopš 1992. gada

Senās uguns atdzīvināšanu aizsāka Somijas Turku apriņķa Kultūras padome, un 1992. Gadā dienviddaļas salu arhipelāgā tika aizdegti pirmie ugunskuri, bet gadu vēlāk arī dažos Igaunijas piekrastes ciemos tika aizkurti ugunskuri. Senās uguns aizdegšanas vakaru sāka saukt par Senās uguns nakti. Mūsdienās ugunskuru aizdegšanas galvenā ideja ir vienotības propagandēšana Baltijas jūras valstu vidū, kultūras mantojuma saglabāšana, interese par dažādu reģionu un kaimiņvalstu savstarpējiem kontaktiem un sadarbības nepieciešamību. Piedevām šis vakars ir sanākušajiem arī emocionālu pārdzīvojumu piedāvājošs pasākums, vairākās vietās tiek rīkoti arī ciema svētki.

Kopš tā laika ugunskuri katru gadu tiek aizdegti augusta pēdējās sestdienas vakarā 20.30 pēc Somijas laika. Šai vakarā sakurto ugunskuru ķēde pāri Somijas līcim un Ālandu salām ir aizstiepusies arī uz Zviedriju. Ugunskuri tiek kurti arī atsevišķās Lietuvas, Polijas, Vācijas un Dānijas piekrastēs, Igaunijā arī pie iekšzemes ūdeņiem.

 

No Latvijas saņēmām pirmās ziņas par kartē atzīmējamiem ugunskuriem 2010. Gada augustā.

Senās ugunis tika kurtas jau vikingu laikā. Senajos un viduslaikos jūras krastā aizdegtas ugunis izmantoja, lai parādītu jūrniekiem ceļu uz drošu ostu vai piekrasti. Šīs ugunis izmantoja arī uzraudzības sistēmā brīdinājumu un citu ziņu nodošanai no atklātas jūras, pa piekrasti, un bieži līdz pat iekšzemei. Briesmu gadījumā labi redzamās vietās tika rindā aizdegti ugunskuri, kuru kopējais garums varēja sasniegt pat desmitiem jūdžu.

Rūpēšanās par ugunīm jau vikingu laikā bija piekrastes ciematu iedzīvotāju uzdevums. Vecāki cilvēki vēl atceras savu vecvecāku stāstus, par to, ka šīs ugunis Igaunijā sauca par „iidetuli” vai „iilastuli” (acīmredzot no vārda "hiilgama"-mirdzēt vai "hilja"-vēlu).

Sāremā reģionā izplatītākais nosaukums bija „Iilastuli”. Tā bija uguns, kura tika aizkurta rudens vakaros piekrastē aizkavējušos laivinieku vajadzībām. Uguns kūrējs par uguns uzturēšanu no katras laivas saņēma pa simts reņģēm. Varētu pat būt, ka no piejūras ugunskuru kūrējiem savu nosaukumu ir ieguvusi arī Hiiumaa sala.